Vecā Kraukļa stāsti, 12. maijs

Krāāā! Sveicināti atkal! Pie mums pavasaris ir pilnā plaukumā! Zāle aug griezdamās, lapiņas kokiem raisās ne pa dienām, bet stundām! Zeme mūsu mežā pārklāta ar zaļu, zilganbaltu (ziedošu vizbulīšu krāsā) paklāju. Tagad ir īstais laiks skatu tornī uzkāpt un no „putna lidojuma” uz šejienes mežiem paskatīties! Pavasaris un rudens – tie ir gadalaiki, kad mežam ir viskošākās krāsas visdažādākajos toņos. Plašums, svaigais, pavasarīgi smaržojošais gaiss – visas pēdējās ziemas paliekas aizvējos prom!
Nu, un kā jau katru pavasari, visa meža dzīvā radība ir kļuvusi ļoti aktīva. Putniem pavasaris ir gan kāzu, gan ligzdu taisīšanas, gan perēšanas un putnēnu audzēšanas laiks.

Dzīvnieku pasaulē aktīvi dzimst mazuļi. Arī pie mums ir jaunumi – un kā gan savādāk? Bet sākšu visu pēc kārtas un runa šoreiz būs par aļņiem. Patreiz Līgatnes dabas taku iežogojumā dzīvo: Antiņš – aļņu tētis un ģimenes vīrs, Līnīte – viņa sieva un Saulcerīte – abu kopīgā meita, kurai šopavasar palika jau trīs gadiņi (aļņiem tas nozīmē, ka dzīvnieks ir pilnībā pieaudzis). Nu, ģimene kā ģimene, reizēm pastrīdas, kurš šeit galvenais – sieva vai vīrs? Meitiņa paklausīga, godīga, vecākus „ciena un bijā” – viss kā pieklājās! Bet pagājušajā rudenī, tieši aļņu riesta (jeb kāzu) laikā, uz abām aļņu dāmām „aci bija uzmetis” viens īsts Mačo – savvaļas aļņu bullis. Lai arī gadu jaunākas par Antiņu (tam 01.05. palika tieši pieci gadi), bet krietni vien „lecīgāks” – visās nozīmēs! Augstais aļņu aploka žogs tam bijis nebijis, lēkāja tam pāri kā tāds sacīkšu zirgs! Ielec pie dāmām, sāk savus aļņu komplimentus bārstīt u.t.t., bet dienās, kad staigāja daudz apmeklētāju – hops! – izlēca atkal ārā un aizgāja mežā, kur klusāks, mierīgāks. Savvaļas dzīvniekiem jau tie trokšņainie cilvēku bari nepatīk, tie zin, ka no cilvēkiem nekas labs nav sagaidāms (diemžēl...). Naktīs, kad mežā atkal iestājās klusums, Mačo lēca atpakaļ pie savām aļņu dāmām. Ai, ai, kas gan tajā aļņu laikā notika – šīs kaislības, spriedze, attiecību skaidrošana, nodevība un piedošana u.t.t.!

Jūs droši vien vaicāsiet – un ko tad Antiņš, vai tad nevarēja savas dāmas „savākt”, izstāvēt, savaldīt?! Redz, te nu ir tā vieglā dzīve nebrīvē – barība vienmēr pieejama, jābaidās ne no kā nav – viegla dzīve pārmaina arī meža dzīvnieku raksturu. Jo dūšas arī vairs nav – cīnīties, patriekt, aizstāvēt, „nolikt pie vietas” – pie tam vēl tādu kā Mačo, kurš skarbo dzīves skolu labi apguvis. Antiņa daba un raksturs bija par „mīkstu” un viņš savas dusmas par radušos situāciju varēja izlādēt tikai badot ar ragiem iežogojumā augošās eglītes... Viņa ģimenes dāmas savā aprūpē pilnīgi bija pārņēmis Mačo! Nu, sīkumos jau neielaidīšos, kas...un kā..., bet galarezultātā šopavasar pie aļņiem uzradusies jauna, vēl pavisam maziņa, bet žiperīga iemītniece – Vizbulīte (Saulcerītes un Mačo meitiņa)! Jā, jūs varbūt vaicāsiet, kur tad palika pats Mačo? Nu, aļņu kāzu laiks beidzās un viņš devās dzīvot atpakaļ savos savvaļas mežos. Redzēs, redzēs, vai rudenī atkal atcerēsies, ka šeit aļņu „meitenes” sastopamas? Līnīte gan šeit gribēja pieteikt savas vecāsmātes tiesības uz mazo alnenīti un īsto māti nostumt malā, bet pašai jau piena nav, Vizbulītei sava māmiņa vajadzīga, tāpēc Līnīte tagad kādu laiku dzīvos kopā ar Antiņu mazākajā aļņu iežogojuma daļā. Lielākajā tagad dzīvo Saulcerīte ar savu meitiņu un, protams, turpat netālu uzturas arī Lana – stirna, kas tur dzīvo jau vairākus gadus un pilnībā sevi uzskata par aļņu bara locekli (man pat liekas, ka viņa pati arī domā, ka ir alnis nevis stirna...).
Saulcerīte ir ļoti laba un rūpīga mamma. Pirmās dienas vispār ne soli neatgāja no savas meitiņas. Tagad atstāj mazulīti uz kādu brīdi mierīgi guļot, kamēr pati aiziet paēst uz barotavu vai paganās pļavā – tur sākušas dīgt vīgriezes, kuras ir īpašs aļņu gardums šajā mēnesī, kad ir tikko sākušas augt un ir 10 – 20 cm garas. Pļavā, Saulcerītes iežogojuma daļā, bieži medīt nāk vietējā lapsa, bet tā ir gudra un aļņumātei tuvumā neiet. „Pauguru” māju melnbaltajai kaķenei gan šķērsām izgāja – tā arī medīt uz to pašu pļavu bija aizgājusi un zem eglītes gulējusi (naivā, domāja, ka neviens to nepamanīs?). Saulcerīte „šņākdama - krākdama” bija metusies tai virsū, sperdama ar priekškājām – labi, ka kaķene zibenīgā ātrumā aizmuka, ar aļņa kāju spērieniem joki mazi, alnene veiksmīgi pat vientuļu vilku patrieks!
Nu tā, lielākie jaunumi izstāstīti, tīri vai knābī sausums iemetās no lielas runāšanas. Vēl tik pāris vārdus par to, kā viens sīlis „izblamējās” pa visu mežu. Jūs taču ziniet, ka sīļi mežā ir tie lielākie dažādu skaņu un balsu atdarinātāji – visus papagaiļus varētu sist pušu! Mēs, kraukļi, jau, protams, varētu vēl labāk, bet ar tādiem sīkumiem nenodarbojamies – tas zem mūsu goda! Sīļi jau arī tikai jūs, cilvēkus, spēj piemuļķot. Ņaud kā kaķi, rej kā lapsas, visdažādākos citus putnus atdarina. Sēž sīlis, piemēram, blakus pūču būrim un izmēda meža pūču pavasara kāzu svilpienus un ūjināšanu. Bet viens gan reiz pārcentās – sēdēja lielas egles galotnē un ... – „īdēja” kā alnēns, kas meklē māti! Dumjš kas dumjš – pat cilvēki tādi muļķi nav, ka domās, ka alnēni sākuši kokos kāpt!
Nu gan šai reizei pietiks! Krāāā! Attā !