Vecā Kraukļa stāsti, 20.jūlijs
Pagājis jau pusgads, kopš ar jums esmu runājis... Tāds pagarš man tas „atvaļinājums” sanāca, pat domājis tā nebiju, krāāā! Visa dzīve jau tāda - gan dzīvniekiem, gan putniem, gan cilvēkiem, iepriekš neparedzama...
Līgatnes dabas takās šajā pusgadā, protams, arī notikušas dažas pārmaiņas un jaunumi - es īsi tad nu mēģināšu pārstāstīt galvenos.
Agrā pavasarī, aprīļa sākumā, kad mežā zemi vēl klāja sniega sega, no ziemas miega savā voljerā pamodās eži. Jocīgi jau izskatījās, kā tie cītīgi tipināja pa skujām apbirušo, ledaino sniega klājumu. Bet, ko padarīsi? Migā guļošajiem ežiem visi instinkti „signalizēja”: „Celies, mosties, pavasaris ir klāt!” Protams, ežu mošanās tika piefiksēta no cilvēku-barotāju puses un tika gādāts, lai ar ēdienu mazajiem adataiņiem problēmu nebūtu. Sniegs drīz vien nokusa, saauga un sazaļoja sūnas, mētrāji un zāle, un eži paši arī iemācījās sev barību sagādāt - dažādi kukaiņi, sliekas, vaboles utt. jau mežā vienmēr pietiek!
Uz šo brīdi ežu meža voljers gan atkal ir tukšs. Pārējie eži ir atlaisti atpakaļ dzīvē savvaļā, bet viens Ezis, aktīvākais un atraktīvākais no sava bara, nosvinējis kā pieklājas Jāņus (ar visu vainagu, svētku uzkodām un ciemiņu klātbūtni) nu ir pārcēlies uz dzīvi pie „Pauguriem”. Sīko dzīvnieku dzīvojamajā kompleksā viņa „istaba” ir blakus Nerim (akmens caunai). Tur tas no sūnām ir savēlis lielu, apaļu māju-bumbu (eža specifiskā arhitektūra!) un samērā bieži arī dienā ir redzams guļam vai staigājam apkārt. Kā jau visu savu mūžu nodzīvojis pie cilvēkiem, viņš nedaudz ir mainījis savus dabiskos ežu paradumus.
Eža dzīve, tāpat kā arī pārējo Līgatnes dabas taku iemītnieku dzīves, fotogrāfijās ir labi aplūkojamas interneta portālā Draugiem.lv – Velgas Vītolas bilžu galerijās.
Maijā, nu jau otro gadu pēc kārtas, pie pēcnācējiem tika arī ūpju pāris Dāma un Hugo. Šogad izšķīlās pat veseli divi ūpēni! Abi jau ir veiksmīgi izauguši un aizceļojuši uz savām īstajām mājām - viens uz Rīgas Zooloģisko dārzu, bet otrs uz minizoo „Salmiņi”, Mores pagastā. Prieks, ka ūpju ģimene vairojās nebrīvē, tas jau ir galvenais rādītājs, ka pie mums viņiem klājās labi!
Staltbriežu bariņā arī pa vidu lielajiem briežiem skraida viens baltraibs briedēns. Lai arī oficiālajā Līgatnes dabas taku kartē apmeklētāju taka gar briežu voljeru vairs nav iezīmēta, praktiski dabā jau viņa vēl pastāv, un dabisku pastaigu cienītāji var droši noiet nelielu līkumu aiz skatu torņa - gan jau kādu briežu mammu vai vienu no diviem ragaiņiem izdosies ieraudzīt!
Aļņu saimē arī ir notikušas pārmaiņas, gan priecīgas, gan skumīgas... Citā pasaulē nu mīt Antiņš, pie mums dzimušo alnēnu tētis... Nebrīves apstākļos aļņu mūžs jau ir stipri īsāks nekā savvaļā... Ārzemēs aļņiem, kuri turēti zooloģiskajos dārzos, tiek gatavota ļoti īpaša barība. Pie mums tāda nav pieejama un tās transportēšana + iegāde izmaksā ļoti dārgi... Tā teikt, neviens sponsors šim nolūkam vēl nav pieteicies...
Kā atvadu sveiciens no Antiņa ir palikusi viņa 10. maijā dzimusī meitiņa Mildiņa. Viņa dzīvo lielākajā aļņu voljera daļā kopā ar savu māti Līnīti un vecāko māsu Saulcerīti. Kopā ar viņām dzīvo arī vēl trīs stirnu meitiņas - Lana, Bembīte un Bembija. Pagaidām vēl, šķirti no viņām, mazākajā aļņu aploka nodalījumā, dzīvo arī Gita ar Svensonu - Nikodemusu, kuram šobrīd aug viņa mūžā pirmie ragi. Tad jau redzēs, kādi nu tam zviedru aļņupuikam tie izaugs. Pašlaik gan tādi, drusku pašķībi, jau izskatās... Krāāā!
Mežacūku pārītis Ansītis un Grietiņa ir pārgājuši dzīvot uz voljera otro, lielāko daļu (tāpat kā pagājušo vasaru). Vēl gan tur zeme kādu laiciņu būs dabiski zaļa, bet uz rudeni visa teritorija būs pārrakta... Mežacūkām jau ir sava, specifiska izpratne par to, kādai jāizskatās un kā jākopj sava personīgā dzīves telpa...
Šogad ir vēl viens, nekad iepriekš Līgatnes dabas takās nebijis jaunums - pie bērniem ir ticis arī mūsu voljerā dzīvojošais lapsu pāris. Īsti tikai vēl nav zināms, cik to bērnu patiesībā nu ir (minējumi ir no 1-3 gabaliem), tāpēc, ja kādam no apmeklētājiem palaimējās mazuļus novērot, tad visi ir mīļi lūgti to pateikt mūsu apmeklētāju centrā - cik nu kurš tad ir redzējis!
Vienīgā lapsu izklaide jau ir pazemes alu labirinta paplašināšana un pārrakšana - tad virs zemes regulāri parādās svaigas, jaunas zemes kaudzītes. Lapsu tēvs pats bieži vien labi ir redzams guļam voljera labajā pusē pie žoga (virzienā uz aļņu voljera pusi), viņam laikam zem zemes ir kļuvis par šauru...
Lācenītes Ilzītes voljerā ir noņemts tā sadalošais vidus žogs, tā ka Ilzītes dzīvojamā platība nu ir dubultojusies. Ilzītei jau pašai labi, tikai drusku žēl, ka viņai (atkal finanšu trūkuma dēļ) nevar uzcelt nelielu, jaunu māju, un tad uz esošo, plašo un zaļo lāču voljeru varētu nākt dzīvot trīs Līgatnes vecie, lielie lāči - ak, kā viņi par to priecātos! Krāāā!
Un, ak jā, netālu no „Pauguriem”, starp jenotsuņu un Ilzītes dzīves vietām, kopā ar trušiem uz dzīvi šeit apmeties ir arī pulciņš vistveidīgo putnu. Tā ka nebrīnieties, izdzirdot skaļas gaiļu dziesmas!
Skatu torņa pašā augšā ir novietots speciāls binoklis, ar kura palīdzību (iemetot 20 santīmu monētu) vēl labāk var pārlūkot apkārtējos mežus un Gauju. Bet sestdienās un svētdienās „Pauguros” divos stāvos ir atvērtas mazas izstādītes. Pirmajā stāvā par dažādiem mitrājiem un dzīvi tajos, bet otrajā - Līgatnes dabas taku iemītnieki fotogrāfijās.
Nu jā, un, kā jau man tas reizēm patīk - šis tas vēl paliek arī noklusēts, nepateikts... Tas tā, intrigas saglabāšanai, krāāā!
Nu gan ceru, ka krietni biežāk dalīšos ar jums savos novērojumos, pārdomās, notikumos... Lai jums jauka šī vasara! Krāāā!
