Vecā Kraukļa stāsti, 21.septembris
Krāāā! Sveiciens septembrī! Mūsu mežos un pļavās ir sācies krāšņais, daudzkrāsainais, rasas lāsēs vizuļojošu zirnekļtīklu un visdažādāko sēņu pārpilnības bagātais – Rudens. Šī gada septembris ir bagāts arī ar īsām, spēcīgām lietusgāzēm un tām sekojošām varavīksnēm. Nu, to jūs paši arī redziet, protams, ja vien tiekat laukā no savu ēku mūriem - Dabā.
Tad nu par mūsu vietējiem jaunumiem, jo mēneša laikā jau atkal šis tas ir izmainījies. Visu mīlulis ūpēns Ufo ir „aizlaidies” uz tuvējo kaimiņvalsti Igauniju, kur nu dzīvo speciāli viņam uzceltā jaunā un plašā būrī (viņam vienam pašam ir vairāk vietas, nekā visām mūsu pūcēm un ūpjiem kopā ņemot). Kā izrādījās, arī lidošanas prasmi Ufo tomēr labi bija apguvis, neskatoties uz šejienes mazo būri, jo tūlīt sāka sparīgi laidelēties pa jauno teritoriju, droši vien iedzimtais talants izpaudās - krāāā! Lai Ufo veiksmīga un laba dzīve jaunajā vietā!
„Pauguru” pagalma dzīvokļu kompleksā uz brīdi ir kļuvis tukšāks, jo arī lapsas tagad ir apskatāmas tikai īstajā lapsu iežogojumā, netālu no aļņiem. Bet blakus vāverēm un žurkām jau tuvākajās dienās iemitināsies akmeņu cauna Neris un drīzumā sagaidāms arī meža sesks, tā, ka - dzīve turpinās!
Jenotsuņi vēl joprojām atrodas turpat, kur iepriekš un nekādi nevar saņemties pārcelties uz savu īsto iežogojumu kaimiņos ežiem. Nobarojušies visai resni un apaļīgi (kā jau visi jenotsuņi rudenī), tie ņipri skraidelē uz un no savas barotavas vai arī vienkārši rotaļājas viens ar otru - protams, kad nav noslēpušies savā migā zem vannas starp akmeņiem. Savu tualeti gan viss bars ir izveidojis tieši tanī iežogojuma stūrī, kur vistuvāk pienāk tos apskatīt dabas taku apmeklētāji... Tas droši vien tāpēc, lai noslāpētu to „smirdoņu”, kas jenotsuņprāt nāk no cilvēkiem... īpaši jau visas tās smaržas, dezodoranti, krēmi u.t.t. Sen takš zināms, ka cilvēku un dzīvnieku ožas ir krasi atšķirīgas (es pat nekomentēšu, kuriem tās ie labākas...) un arī gaumes ir ļoti dažādas attiecībā uz to, kas nu kuram „smaržo”, bet kas- „pretīgi smird”... Nu, bet pareizs jau vien ir tas jūsu teiciens: „par gaumi nestrīdas”.
Stirnu voljerā arī ir samazinājies iemītnieku skaits, jo, pirmkārt, alnenīte Gita pārcēlās (tas ir, aizgāja pati ar savām kājām līdzi audžumammai Velgai) uz lielā aļņu iežogojuma speciāli nodalīto aplociņu, kuru patreiz apdzīvo viena pati. Un, otrkārt, vairs nav arī stirnas Dagdas, kura šovasar bija pasākusi iet klāt pie cilvēkiem un tā rezultātā kļuva par nepareizas barošanas upuri... Maize lielos daudzumos (īpaši baltmaize), cepumi, čipši, u.t.t. spēj ļoti ātri sabojāt meža dzīvniekiem gremošanas traktu, tā izraisot to bojāeju- tas šovasar notika arī ar Dagdu... Ne par velti vienmēr un visur tiek teikts (un rakstīts), lūdzu, nebarojiet šeit dzīvojošos dzīvniekus!
Palikušās četras stirnas ir prātīgākas un pie cilvēkiem klāt neiet, ēd kopēju sagatavotu barību un cītīgi gatavojas ziemai - uzkrāj taukus un maina kažokus (no plānā vasaras sarkanbrūnā uz ziemas biezo pelēko).
Arī mežacūkas, eži, lāči, lūši, jenotsuņi un citi dzīvnieki labi un daudz ēd, tā uzkrādami rezerves ziemai. Izņēmums šajā gadījumā ir staltbrieži un aļņu tēviņi, kuriem sācies riesta laiks un galvās mīt pavisam citas domas, kurām ar ēšanu nu nekāda sakara nav... hi, hi, krāāā!
Mūsu vienīgais aļņu tētis Antiņš arī vienā naktī noberza visu ādu no ragiem un tagad ik pa brīdim izrādās ar ragiem badīdams kokus un krūmus, bet, ja to nav tuvumā, tad sarauš uz ragiem pļavas zāli un tā izrotājies viņš cēli stāv un it kā visiem jautā - vai es neesmu viens neatvairāmi skaists, dikti spēcīgs un varens saimnieks un kungs savā teritorijā? Pat pārāk gari izaugušo nagu dēļ sāpošās kājas atguvušas savu lokanību un Antiņš gan rikšo, gan lēkšo „ganīdams” savu sievu Līnīti! Pagājušajā gada rudenī riesta laikā voljerā ielekušais savvaļas aļņu bullis Mačo riktīgi Antiņam garastāvokli bojāja. Šoruden no Mačo ne vēsts un Antiņam neviens netraucē visā pilnībā izrādīt sava ķermeņa skaistumu dvēseles plašumu! Antiņa un Līnītes meita Saulcerīte gan drusku skumst pēc sava Mačo...- abu kopīgās meitiņas Vizbulītes tēva, bet... dzīve īstā savvaļā jau tāda ir... Neviens jau nezin, kuros mežos Mačo aplido savu šī rudens sievu (ja vispār ir vēl dzīvs...?).
Vizbulīte visās šajās „pieaugušo izdarībās” noraugās ar skatu no malas - ko visi pārējie ģimenes locekļi pēkšņi tādi jocīgi palikuši savā uzvedībā? Nu, bet kādu saprašanu tad var sirdslietās prasīt no bērna? Krāāā?
Un nu, kā jau iepriekšējā reizē solīju, pastāstīšu nedaudz sīkāk par lūšu ģimenes sadzīvi. Šobrīd, tas ir, septembra vidū, ģimenes dzīve un savstarpējās attiecības ir iegājušas rāmās ikdienas sliedēs, bet agrāk nemaz tik mierīgi negāja. Leonora kā lūsēnu mamma vienmēr ir bijusi ļoti kārtīga, apzinīga, centīga, mīļa u.t.t. - pārmērīgi saslavēt viņu nemaz nav iespējams! Bet ir taču tas vispārzināmais teiciens - „kas par daudz, tas par skādi!” Kamēr mazuļi vēl bija sīki, Leonora mierīgi tika galā gan ar bērnu sargāšanu, gan barošanu. Taču lūšu bērni auga un tiem pieauga arī vēlme izzināt apkārtējo pasauli. Nabaga Leonora vai „pušu plēsās” nepārtrauktos mēģinājumos savākt savus bērnus kopā. Kā kāds devās garākā pastaigā, tā tūlīt mamma bija klāt un sauca jeb, sliktākā gadījumā, ņēma lūsēnu aiz čupra un stiepa mājās. Drīz vien mazuļi, kuri tomēr ir veseli trīs, bet mamma tikai viena, kļuva tik aktīvi, ka Leonorai nācās mainīt taktiku - viņa vienkārši sekoja bērniem, kur tie devās un „izbrīvēja” tiem ceļu no Inča, lūsēnu tēva, un kopējas Velgas, kura katru dienu nesa visiem ēst, ar skaļu rūkšanu un šņākšanu. Incis bija kļuvis pavisam nervozs, tam nācās mainīt ierasto guļasvietu un arī kad gāja ēst (barots tika citā vietā- attālāk no pārējiem) ik pa brīdim satrūkās un skatījās apkārt - vai tik netuvojas tas šņācošais un niknais radījums - par ko nu bija pārvērtusies kādreiz tik mīļā sieva... Gadījās arī tā, ka Leonorai „pazuda” kāds no bērniem (viņa vienkārši nespēja vairs visus trīs izsekot) un tad viņa rūkdama devās pārbaudīt Inča guļvietu, vai kopējas Velgas gaļas spainīti...
Palēnām situācija normalizējās un lūšu mamma saprata, ka neviens viņas bērniem pāri nedara. Joprojām Leonora jūtas kā īstena saimniece - pirmā nāk pēc barības, „vāc” bērnus, nes tiem klāt gaļas gabaliņus, pārbauda vai visiem viss ir labi un beigās, skaļi murrādama, aplaiza un samīļo savus lolojumus! Tētis arī „drīkst” atrasties kopā ar bērniem un dažreiz (ja paveicās!) var redzēt visus piecus šobrīd voljerā mītošos lūšus. Es gan te runāju tikai par normāla skaļuma apmeklētājiem, kuri neskraida un neklaigā. Bet te nu es esmu nonācis pie vienas lietas, ko nu nekādi nespēju saprast - varbūt mācēsiet man paskaidrot, ko?
Runa iet par kā jau ikkatru rudeni šurp braucošām skolnieku grupām. Sakiet, kādas sacensības vai sporta spēles viņiem te notiek!? Ka tas ir saistīts ar ātruma un balss skaļuma pārbaudi, to es jau sapratu. Tikai, kāda jēga to darīt šeit - dabas takās pie dzīvniekiem? Nudien nesapratu, vai tad citu vietu vairs nav kur izskraidīties un izbļaustīties - nepārbaidot nekur aizbēgt nespējošos voljera dzīvniekus? Zeme dimd vien no daudzo skrienošo kāju dunoņas. Un tie kliedzieni... Bieži ir tā, ka visi vienā balsī sauc - „stirna, stirna, stirna, lāci, lāci, lāci, lūsi, lūsi...!” Nu sakiet man, kas tur īsti rudeņos notiek, tas ir kāds cilvēku bara instinkts, vai kā? Citos gadalaikos, kad bērni nāk šeit ar savām ģimenēm nekas tāds nav novērojams! Katrā ziņā, ticiet man, tie desmit, divdesmit bērni, kuri vienā balsī izkliedz kāda dzīvnieka vārdu... nudien nepalīdzēs to dzīvnieku arī ieraudzīt!
Nu, tādas tās manas pārdomas septembrī. Lai jums visiem jauks, ražīgs un bagāts Rudens! Uz tikšanos oktobrī! Krāāā- attā!
