Vecā Kraukļa stāsti, 24.janvāris
Sveicieni, sveicieni - krāāā! Visus, visus – ar divām vai četrām kājām - apsveicu ar Gaismas atgriešanos! Dienas taču acīmredzami ir kļuvušas garākas, naktis īsākas un drīz būs arī pavasaris klāt, vēl tikai mazbišķīt jāpaciešas!
Vistumšākajā gada daļā arī vistumšākās domas virpuļo pa galvu kā tāda pērno lapu kaudze, ko vējš sagriež savā dancī... Negribējās viņas „palaist pasaulē”. Tāpēc arī tik ilgi klusēju...
Bet tas nenozīmē, ka ziemā arī Līgatnes dabas takās viss ir mierīgs un kluss, nekas interesants nenotiek - nepavisam arī tas tā nav. Katru dienu viss sākas no jauna - un īpaši jau meža dzīvē. Tad nu galvenos šī brīža jaunumus arī jums pastāstīšu.
Pats galvenais notikums ir arī visjaunākais - mūsu visslavenākajai lācenei Ilzītei 11.01.11. palika apaļi 10 gadi! Vispār jau lāču mūža ilgums ir krietni ilgāks (pat līdz 40 gadiem), bet Ilzīte jau nav nekāds tur „parasts” lācis! Viņu no pirmās dzīves dienas ir uzaudzinājis cilvēks - viņas „mamma” Velga un īstās lāčumātes pienu Ilzīte nav dabūjusi itin nemaz... Tāpēc viņas izdzīvošana vien jau ir īsts brīnums! Un šie viņas mūžā nodzīvotie 10 gadi - riktīgs sasniegums! Līdz ar to var teikt, ka viņa ir Līgatnes dabas taku lepnums un dzīvs pierādījums tam, ko var paveikt īsta Mīlestība, kā arī nesavtīga uzupurēšanās, milzums ieguldīta darba un daudzu cilvēku atbalsts un palīdzība audzinot mazo ķepainīti. Protams, visu dzīvi Ilzīti ir pavadījusi arī veiksme - lai tā arī turpināt - krāāā!
Dzimšanas dienā Ilzīti sveica daudzi viņas draugi, gan klātienē, gan neklātienē. Bez „mammas” (kā jau katru gadu) gatavotās tortes bija arī citi cienasti - vēl viena garda torte, augļi un medus - lāču īstens kārums! Šī bija pirmā dzimšanas diena desmit gados, kad Ilzīte savu torti, pēc gardumu noēšanas no tortes virsmas, neapgāza un nesāka ar to spēlēties... Tas droši vien speciāli tāpēc, ka viņu filmēja TV „Panorāma” - nevar takš izblamēties daudzo skatītāju priekšā! Katrā ziņā Ilzīte uzvedās vienkārši priekšzīmīgi!
Pirms tam, tieši Ziemassvētku rītā, tika rotāta arī viņas mūžā 10-tā ziemassvētku eglīte, kura no cilvēku mājokļos pušķotajām eglītēm atšķirās ar to, ka Ilzītes eglītē visas „mantiņas” ir apēdamas - mandarīni, apelsīnu šķēlīšu virtenes, ķīnas kāposts - pildīts ar krabju nūjiņām, cepumi, garās virtenēs savērti cilvēku sauso brokastu medus riņķīšī, kaltēti augļi, utt. Gan torti, gan šādi izrotātu eglīti Ilzīte prot novērtēt - ticiet man, krāāā!
Gada beigās lielas pārmaiņas skāra arī mūsu alņu saimi. No Stokholmas pie mums atceļoja maija vidū dzimis alņupuika Nikodemuss, ko gan visi sauc vienkārši par Svensonu – nu, zviedrs taču! Viņu ielaida tanī voljera daļā, kur dzīvo mūsu pastarīte Gita. Jāsaka gan, ka „ārzemnieks” netika no viņas puses tā īpaši viesmīlīgi sagaidīts, jo Gita viņam tūlīt pat sadeva pa galvu gluži burtiski - saspārdot ar priekškājām. Pēc brīža, iedams savā pirmajā pastaigā pa voljeru - tas ir, pa dabisku, ciņainu pļavu, nabaga „pilsētnieks” ar vienu kāju izkrita cauri sērsnas ledum, apakšā izrādījās bedre, pilna ar ūdeni.... Viss Svensona izskats pauda – nu, kas tas par mežonīgu nostūri, kur esmu nokļuvis?!? Vienvārdsakot - viņam te tik ļoti nekas nepatika, ka pats atteicās no ēdiena un pagāja vai pāris nedēļas, kamēr lielais aizvainojums palēnām izplēnēja, Gita arī vairs tik kauslīga nelikās un abi pat daļēji tā kā sadraudzējās. Vismaz uzturas abi bieži kopā un vietējā barība arī tiek atzīta par ēdamu esam!
Tanī pat dienā, kad ieradās Svensons, prom aizveda arī mūsu 01.05.10. dzimušo alņu meiteni Vizbulīti. Viņu aizveda tepat uz otru Latvijas malu - Rīgas zooloģiskā dārza filiāli „Cīruļi”, Kalvenē. Ja kādam iznāk braukšana uz turieni - pasveiciniet no Līgatnes mežiem!
Kopā ar Gitu un Svensonu šobrīd dzīvo arī divas pagajušajā gadā dzimušas stirniņas. Stirnu meitenīti Bembīti bija izglābuši un izaudzinājuši labi cilvēki un, kad stirnēns bija pārstājis dzert pienu un pilnīgi pārgājis uz pieaugušu stirnu barību, viņa tika atvesta pie mums. Šeit viņai ir nodrošināta laba, pārtikusi dzīve plašā teritorijā. „Atlaist” savvaļā pieradušu, cilvēku izaudzinātu stirnu, nav īsti pareizi darīts, jo viņai ir zudušas dabīgās bailes no civilizācijas (cilvēkiem, suņiem, mašīnām, utt.) un arī pašai atrast barību ziemā ir ļoti, ļoti grūti...
Bembīte izrādījās paklausīga, labi audzināta meitene, bet arī „fiksā meiča”, jo ātri vien „noorganizēja”, ka voljerā no apmeklētāju skatu platformas (un tieši viņas daļā, nevis otrpus tiltiņam pie stirnas Lanas) ieleca stinu āzītis - nu, Romeo, protams! Viņs gan ir īsts savvaļnieks, kurš ar dzīvi nebrīvē vēl nav apradis, bet - ko padarīsi, ārā vairs netiek.... Viņš arī galīgi nesaprot, kāpēc Bembīte negrib bēgt no cilvēkiem - stāv reizēm viņai blakus un bikstī ar purnu – nu, muksim taču! Gan jau ar Bembītes palīdzību viņš pieradīs pie jauniem apstākļiem un, kas zin, kas tur nākošvasar riesta laikā notiksies... Krāāā!
Vēl pāris vārdu par alņu tēmu. Mūsu vecākais „vīriešu dzimuma” pārstāvis Antiņš arī ir nometis abus ragus - jau decembrī. Šī bija pirmā ziema, kad viņš varēja lepoties ar saviem ragiem to dabīgajā izskatā līdz pat ragu mešanas laikam. Iepriekšējos gados viņš vienmēr pamanījās ar tiem ragiem sadarīt ko tādu (sabadīt žogu, „uztīt” režģus ap ragiem), ka tie tika nozāģēti un tādi puļķi vien palika. Nekas - pavasarī jau atkal augs nākamie!
Un vēl – nebrīnaties, ja iežogojumā pie jenotsuņiem redzat kaut ko baltraibu - Kaķi! Ar jenotsuņiem nekas slikts nav noticis, turpat vien guļ savā alā zem vannas, jo ziemā tie kļūst mazāk aktīvi un vairāk laika pavada snauduļojot. To arī izmantoja vietējais „Pauguru” kaķis (kaķene?), pareizi izsecinot, ka ziemā barības ieguve varētu būt apgrūtināta. Kaķa iedzimtais slinkums jeb iedzimtā gudrība..., grūti pateikt, ieteica pārvākties ziemot tur, kur barības vienmēr papilnam! Dzīvošana arī, pagaidām gana droša, kamēr voljera iemītnieki tādi kūtri. Guļ visi bariņā, arī Kaķis lien sienā zem vannas vai tieši būdā. Tur tiek likta barība, lai mēs – kraukļi (gatavā nekaunība, protams, no to cilvēku puses, krāā!) klāt netiktu!
Jaunumi tie arī būtu visi, ar pārējiem dabas taku iemītniekiem viss tā teikt – pa vecam. Šoziem, kā jau parasti, kad ir pietiekami sniega, atkal ir izveidota slēpošanas trase, pat slēpju noma laikam darbojas. Bet, ja gribat uzzināt ko sīkāk, zvaniet paši uz mūsu informācijas centru, es jau par tām cilvēku padarīšanām daudz neinteresējos.., krāāā!
Šī ziema ir grūta ar savu dziļo sniegu un lielo sērsnu tiem dzīvniekiem, kuri nevar staigāt sniegam pa virsu – īpaši tas skar stirnas. Aiznesiet uz tuvējo mežmalu sagrieztus dārzeņus un kādu siena klēpi – meža iemītnieki būs Jums pateicīgi!
Attā – līdz citai reizei! Krāāā!
