Vecā Kraukļa stāsti, 27. maijs

Krā! Krā! Krā! Nu jau paši saprotat, ka tulkojumā uz cilvēku valodu tas nozīmē – sveiciens visiem, kas šos manus stāstus lasa!

Sākšu tūlīt ar mūsu lielākajiem jaunumiem! Atklāti sakot, tie jau ir mazdrusciņ novecojuši jaunumi, bet pavasaris ir tik darbīgs un interesants laiks, ka nudien netiku ātrāk pie stāstīšanas (runāšana takš arī savu laiku prasa!). Nu, tātad – meža skolas „Pauguri” pagalmā top sīko dzīvnieku turēšanas „komplekss”, kurā uz jaunām mājām gaida vairāki pie mums jau dzīvojoši dzīvnieki, kuri tieši pienācīgu dzīvojamo platību trūkuma dēļ vēl nav bijuši apskatāmi Līgatnes dabas taku apmeklētājiem. Bet tomēr, nu pirmie iemītnieki jau ir ieradušies un redzami – tās ir divas vāveres! Vāveres ir vienas no tiem dzīvniekiem, kuru aktīvais laiks ir tieši pa dienu (naktīs mēdz gulēt tāpat kā pie jums, cilvēkiem, tas ir pieņemts). Tāpēc arī visi Dabas taku ciemiņi var viņas aplūkot skraidelējam pa savu būri. Taču nebrīnieties par viņu dīvaino kažoka izskatu – tā pelēkā krāsa ir „pārpalikums” no ziemas apmatojuma. Vasarā jau parasti vāveres ir koši rudas, un tādā tonī vietām ir arī mūsu jaunās iemītnieces, tāpēc šobrīd vēl tādas „paraibas”! Astes arī ir matu maiņas procesā un izskatās kā gandrīz plikas...

Nu ko, viss kā dabā! Pašreiz visuzkrītošāk apmatojumu maina arī stirnas, staltbrieži, lācenīte Ilzīte, kā arī lūši, vilks un lapsa. Mežacūkas drīz vien būs pavisam plikiņas (nu tādas pašas kā mājas cūkas, tikai pelēcīgi brūnā krāsā), aiz ausīm tie plikumi jau labi pamanāmi! Ir gan arī tādi cilvēki, kuri laikam par šo savvaļas dzīvnieku apmatojuma maiņu nemaz nezina, jo sāk piedēvēt tiem dažādas slimības – mežacūkas, redz, it kā slimojot ar kailo ēdi, lapsa un vilks ar kašķi, dažiem citiem atkal vielmaiņa esot galīgi nojaukta u.t.t. Cilvēki, mīļie, nu jūs taču arī nestaigājiet ziemā un vasarā ar vienāda biezuma apģērbu mugurā? Un arī dabā savvaļas dzīvniekiem vasaras kažoks ir krietni plānāks un īsāks, bet ziemā – biezs, kupls un silts!

Ja jau reiz sāku par jums, cilvēkiem runāt, tad pie viena vēl dažas lietas jāpiemin. Godājamās mammas, tēti un citi pieaugušie! Nu pieskatiet gan paši savus bērnus! Ka negadās kā nesen vienai mammai – bērns, kurš ir kustīgāks un ātrāks, aizskrēja pa taku uz priekšu, mamma tik ātri paiet nevarēja, bērns arī laikam paklausīgs nebija padevies un... Mamma sacēla traci pa visu mežu (un ne tikai!), ka viņas lolojums pazudis, nolaupīts, aizvests u.t.t. Lūdzu, policiju! Ātrāk, ātrāk! Kas ir, tas ir, bet visā savā garajā mūžā neesmu pieredzējis, ka šajos mežos kāds bērns būtu pazudis, kur nu vēl trakāk – nolaupīts! Beidzās jau viss, protams, labi – bērns mierīgi kopā ar citiem apmeklētājiem bija visas takas izstaigājis, par mammas sacelto traci pat nenojauzdams. Bet tomēr, vecāki, pieskatiet gan labāk savus mazos resgaļus, jo šādi noklīdis bērns būtu varējis (neievērodams norobežojošās barjeras) savu sīko rociņu iebāzt tieši vilka vai mežacūkas mutē, pie elektriskā gana stieples piegrūst vai vēl kā savādāk sevi savainot pa trepēm un takām neuzmanīgi skrienot, un tas taču nevienam nav vajadzīgs, vai ne?

Tas pats attiecās arī uz skolotājām, kuras bieži vien nemaz nepieskata tām uzticētos skolniekus. Kamēr viņas vēl tikai sākušas pa maršrutu iet, to skolnieki jau skatu tornī sakāpuši – arī tā gadās! Maijs jau ir tas laiks, kad skolās mācības beidzas un visdažādākā vecuma bērni brauc ekskursijās. Pēdējos gados tā mazāk, bet gadus 10 -15 atpakaļ gadījās, ka pilns stāvlaukums ar autobusiem sabrauca, bērni visi apmēram vienāda vecuma, skolotāju nepieskatīti...tā nu viņi tur pa visām takām skraidelēja. Kad nu bija pienācis projām braukšanas laiks, ne viena vien skolotāja izmisusi meklēja savus audzēkņus. Bieži varēja dzirdēt Dabas taku darbiniekiem uzdotos jautājumus: „Jūs manējos neredzējāt?” u.t.t. Bet kā tad lai zin, kuri tie „viņējie” ir? Ne krāsainu vestīšu, ne vienādu cepurīšu vai lakatiņu ap kaklu kā pazīšanās zīmju taču nevienam nav!

Nu ja, tas par cilvēkiem, bet nu gan atpakaļ pie dzīvnieku un putnu pasaules! Tas otrs jaunums, par kuru vēlos jums pastāstīt, ir viena (pagaidām...) briedēna piedzimšana mūsu briežu bariņā! Mazajam briežupuikam pat vēl vārdiņš nav ielikts – varbūt palīdzēsiet izdomāt? Tikai Bembiju gan vairs neiesakiet...Mums šeit pat vienu stirnu par Bembiju sauc! Briedēni, tāpat kā stirnēni, tikko piedzimuši ir koši raibi, tas ir, brūni ar baltiem plankumiņiem. Tas tāpēc, lai mežā varētu labāk paslēpties – dabā viss ir gudri izdomāts! Krāsainais zīmējums tik labi saplūst ar apkārtni, mazulim nekustīgi guļot un gaidot savu mammu atnākam! Kamēr dzīvnieku mazulis vēl ir tik vārgs, ka nevar mammai līdzi izskraidīt, tam ir jāpaslēpjas no tiem, kas viņu apdraud (gribētu apēst). Lapsu, jenotsuņu un āpšu mazuļi slēpjas alās, bet stirnēni, briedēni un arī alnēni ir apguvuši māku mierīgi gulēt, lai ne ar mazāko kustību nenodotu savu atrašanās vietu. Reizēm šādus, mierīgi guļošus un savu mammu gaidošus, dzīvnieku mazuļus atrod cilvēki (vai viņu suņi, kas nepieskatīti skraida apkārt) un, kas ir vēl sliktāk, ņem tos un nes sev līdz uz mājām, tādā veidā atņemot viņus dzīvei brīvā dabā. Izaudzināt par veselu dzīvnieku šādu, dabai atņemtu, mazuli ir ļoti grūti un neapguvis savvaļas dzīves mācības, kā arī pazaudējis dabiskās bailes no cilvēka, tas praktiski ir lemts dzīvei nebrīvē, jo, atlaists atpakaļ mežā, parasti tik un tā ātri vien aiziet bojā...

Nu, labi, pietiek man te jūs, cilvēkus, mācīt! Labāk vēl pastāstīšu kā mūsu mazajai alnenītei, Vizbulītei, klājas! Mazā ir jau krietni apvēlusies, iežogojuma teritoriju labi apguvusi un līdz ar to kļuvusi arī patstāvīgāka. Nemaz vairs tik cieši neturas mammai Saulcerītei „pie kājas” – pati arī mierīgi var aiziet uz klusāko vietiņu mežā vai pļavā starp augstajiem ciņiem apgulties. Viņas pamatēdiens joprojām gan ir mātes piens, bet sāk jau arī pati kādu maigāku zāles lapiņu un mīkstos egļu zaru dzinumus pagaršot. Kļuvusi arī rotaļīgāka (tāpat kā jebkurš meža dzīvnieciņš, kad tas jūtas labi un drošībā, ar pilnu vēderu!), palēkā kā tāds kazlēns mammai apkārt, pabada kādu zaru vai stirnu Lanu patrenkā, paspēlējas. Saulcerīte tikai mierīgi nolūkojas uz savas meitiņas rotaļām un gan jau atceras, ka bērnībā arī tāda pati bijusi...

Maijs tuvojas beigām un visa meža pasaule, visi dzīvnieku iežogojumi zaļāki vien paliek. Izņēmums ir vienīgi mežacūku pāra, Ansīša un Grietiņas, teritorija, kurā notiek tieši pretējais process – zaļumu kļūst arvien mazāk, viss tiek uzrakts, velēnas izrušinātas, saknes izravētas u.t.t. Nu, mežacūkas ir un paliek tikai mežacūkas, ko citu no tām var gaidīt?

Labi, labi, nemocīšu jūs ilgāk ar savu garo pļāpāšanu, kaut arī vēl pārītis jaunumu palika neizstāstīti... Nu, par tiem nākošreiz! Attā! Krrāāā!