Vecā Kraukļa stāsti, 8.decembris
Sirsnīgi sveicieni visiem tuvumā un tālumā! Nu dikti jauks rudens šogad, vai ne? Ziema, ar salu un aukstumu, nepavisam nesteidzas ar atnākšanu, zeme nav sasalusi un visa dzīvā radība (gan lidojošie, gan pa zemi staigājošie) viegli tiek pie ēdamām lietām. Tas pirmais sniedziņš pat gaidīts tika! Krāā!
Drusku samulsuši ir tie dzīvnieki, kuri ziemu pieraduši pavadīt saldā miegā guļot, tiem tā īsti nesaprast, vai jau likties garajā snaudā vai vēl tomēr nē? Mūsu Ezis gan izdomājis – gulēs tik nost! Baltajiem zaķiem gan mežā ir bīstamāka tā dzīvošana, jo, kā katru gadu novembrī, brūngano vasaras tērpu jau pret balto ziemas kažoku nomainījuši un nu, kamēr sniega vēl nav, kļūst visiem ļoti labi ieraugāmi (arī tiem, kuri tos labprāt apēst vēlas...). Nu – tāda dzīve, ko padarīsi!? Krāā!
Bet pie mums, Līgatnes dabas takās, dzīve nestāv uz vietas...un atkal visādas pārmaiņas notikušas! Beidzot varu arī lielo Noslēpumu pastāstīt... Dikti jau gribējās „noklakšķināt” ātrāk jauno vēsti, bet pats Mežs stingru aizliegumu bija uzlicis... Tas stāsts par to, ka alņu mātei Līnītei šopavasar ne tikai viena aļņu meitiņa Mildiņa vien piedzima... Mildiņai ir arī dvīņubrālis – Fredis vārdā! Fredis piedzimstot bija tik vārgs, ka kājās nemaz nevarēja piecelties un pēc Dabas likumiem tas nozīmē pašam kļūt kādam par barību... Jo ir tā, ka alnēniem, stirnēniem un staltbriežu mazuļiem piedzimstot, ir jāspēj stāvēt kājās, lai varētu tikt pie barības, mammas piena, kuras mazuļus baro, stāvot kājās. Fredim palaimējās – viņu laicīgi ieraudzīja un paņēma pie sevis zvērkope Velga. Veiksme nav atstājusi Fredi visu šo laiku un patreiz viņš jau kādu laiku dzīvo aļņu voljerā – tā mazākajā daļā. Līdz pavasarim Fredis dzīvos atsevišķi no pārējiem aļņiem, lai nebūtu jācīnās ar lielajiem aļņiem par barību. Kā nekā, Fredis ir svešinieks savā aļņu ģimenē un iepazīšanās notiek palēnām, caur žogu.
Te gan vēl kas būtu piebilstams... Varonīgais alnēns voljerā vēl nebija pat nedēļu nodzīvojis, kad kāds apmeklētājs, „dzīvniekmīlis”, bija sametis Fredim veselu maizes kukuli galīgi sapelējušas maizes – pelēkā krāsā...brrr-krāā! Labi, ka Fredis ir audzināts neēst maizi, bet kas notiktu, ja alnēns šo „cienastu” būtu apēdis... Vai viņam izdotos pārdzīvot kārtējo slimošanu savā mūžā, kas zin...
Cilvēki, mīļie! Kad beidzot Jūs sapratīsiet, ka jebkurai dzīvai radībai mežā, tieši tāpat kā Jums, veca, puvuša, pelējuša un citādi bojāta barība ir ļoti kaitīga veselībai?! Un apēdot ko tādu (neēdamu!) rodas tieši tādas pašas problēmas, kādas arī Jums, cilvēkiem, būtu radušās? Tikai dzīvniekus un putnus jau nevar tik viegli izārstēt kā cilvēkus, nav slimnīcas mežā ar ārstu komandu un zālēm!
Ja nu Jums līdzi ir maize (labas kvalitātes...), kuru noteikti esiet nolēmuši nevest atpakaļ uz mājām, tad vienīgie dzīvnieki, kuru vēderi tiks ar to galā, ir mežacūkas. Nevienu citu Līgatnes DT iemītnieku gan, lūdzu, ar maizi NEBAROJIET! Bēdīgs gadījums tieši ar nepareizu barošanu bija pirms dažiem gadiem, kad bojā aizgāja viena, pie cilvēkiem ļoti pieradusi, stirniņa, kura tika cienāta regulāri ar baltmaizi un čipšiem... Pārējās stirnas, kuras cilvēkiem klāt neiet, dzīvo vēl šodien...
Vienīgais „gardums”, ko drīkst dot visiem ir āboli. Var būt arī citi augļi un dārzeņi, bet ar tiem būs drusku sarežģītāk, piemēram, burkānus mūsu dzīvnieki ēd sagrieztus, tāpat arī kāpostus un bietes. Tad var atvest dāvanai domātos dārzeņus līdz informācijas centram un tur atstāt – vēlāk zvērkopji sagatavos un izdalīs barību katram pēc vajadzības! Tur var arī atstāt citus cienastus - medu un ievārījumu lāčiem, ozolzīles, utt. Šoruden ļoti daudz cilvēku, īpaši bērni, lasīja Līgatnes DT zvēriem ozolzīles – liels un mīļš Paldies Jums visiem par čaklajām rokām un labo sirdi!!! Ozolzīles ir dabiska un veselīga barība ne tikai mežacūkām, bet arī aļņiem, stirnām un staltbriežiem ļoti garšo šie dabas vitamīni!
Nelielas pārmaiņas arī pie Pauguru mājām notikušas, kur „sīko dzīvnieku dzīvojamā kompleksā” tagad vāveres dzīvo kā iepriekš, pa malām, divos sprostos, bet viducī, tieši blakus akmens caunai Nerītim, nu ir meža caunas puisis Vaņka uz dzīvi iekārtojies! Vaņka pie mums atbrauca no Rīgas Zooloģiskā dārza, vēl jau tāds pusaudzis vien ir – pavasarī dzimis. Viņam pie mums itin labi patīk, bieži skraida pa āru un ar interesi skatās, kas apkārt notiek – ir draudzīgs un sabiedrisks! Neris gan tāds kā drusku apvainojies, ka nav vairs „galvenā cauna mājās”, vairāk laika pavada guļot siltos salmos savā mājiņā. Cītīgi un ātri apēd savas pusdienas, ar „šķību skatu” vērojot jauno kaimiņu, kā zinādams, ka Vaņkam arī tāds pats ēdiens garšo....
Jaunumi arī pie stirnām – īstajā stirnu voljerā. Gadiem tur meitenes vien dzīvojušas, nu pašas pie sava puisieša tikušas! Vēl jau tāds bērns vien ir tas stirnāzītis Boltiņš, bet ar raksturiņu un īsta vīra dūšu! Pirmajā iepazīšanās reizē jau turējās Bembijai pretī, ausis noglaudis un galvu izslējis, itin kā jau īsti ragi būtu uzauguši! Nekas, pa ziemu pats paaugsies, pirmie radziņi arī pavasarī būs izauguši, tad redzēs, kurš īstais saimnieks! Pirmās dienas vēl Boltiņš turējās savrup, bet nu jau visas piecas stirnas veido draudzīgu bariņu, kurā, protams, ir arī sava hierarhija – nu kā jau dzīvojot barā!
Tās trīs stirnas, kuras kopā ar aļņiem dzīvo, arī izdomājušas kā vieglāk pie barības tikt – ielien mierīgi starp barotavas redelēm iekšā barotavā un pilnām mutēm ēd ozolzīles, ka skraukš vien! Arī pie spēkbarības siles mierīgāk no barotavas iekšpuses tikt, tad neviens alnis „nemaisās pa kājām” un netraucē pie ēšanas!
Cerēsim, ka sniedziņš kādu laiku noturēsies, lai uz mēneša beigām lācenītei Ilzītei Ziemassvētku eglīti kā pieklājas varētu nosvinēt! Jūs jau droši vien būsiet dzirdējuši, ka plānots ir Ilzītei jaunas mājas uzbūvēt, lai Mikus, Puika un Made varētu uz patreizējo Ilzītes voljeru dzīvot pārcelties. Tad beidzot visi Līgatnes lāči varētu dzīvot droši un ērti. Tikai – ar tām finansēm tā pašvaki.... Varbūt ziniet kādu, kas varētu palīdzēt pie celšanas, materiāliem un naudiņu? Tas visu lāču Lielais Lūgums visiem mūsu draugiem!
Nu tad – mierīgu gada nogali visiem vēlot – Krāāā!!! Vecais Krauklis!
