Zvārtes raganas piezīmes, 13.07.11. Es redzēju griezi!

Patīkami vēss un svaigs rīts, liela rasa. Drīz vien saulīte sāk cepināt, taču ik pa laikam viņas nodomus iztraucē „kefīra” mākoņi, aizklājot debess jumu.

Taciņas malā, pa ceļam uz upi pavisam tuvu stāv kāds putns. Snaikstās, kaklu izslējis, saulē novizuļo spalvas. Kaut kas zaļpelēks, nedaudz rūsgani dzeltens. Vai tiešām grieze? Fotoaparātu nepaspēju pietēmēt, kad putns nozūd zālē un tūlīt atskan dusmīga strīķēšana. Sak, ko nu lien manā teritorijā! Vēlāk internetā sameklēju foto – jā bija gan grieze. Pēc tam ziņkārīgais putns visu dienu dzīvojas namiņa tuvumā un ik pa laikam čērkstoši „iedziedas”.

Pirmie apmeklētāji klāt precīzi pulksten deviņos. Pēc tam pauze un tad straumītē vien Eiropas zemju pārstāvji – no Francijas, Beļģijas, Vācijas, Igaunijas, Anglijas, Polijas, Spānijas...

Poļi vicina eiro un brīnās, ka „te ir kaut kādi lati”. Igauņi nebrīnās, bet cenšas latviski paprasīt „divus saldējumus, lūdzu”. Spāņi sev raksturīgajā manierē temperamentīgi „taisa tirgu”, līdz beidzot karte ir izpētīta un contrada dodas ceļā.

Kamēr cenšos fotoobjektīvā „ietrāpīt” lielu rūsganu taureni, kurš nolaidies uz plīša vardītes, ienāk divi vācieši. Oi! Abiem sejas tik pīrsingotas, ka nevar saprast, kur mute, kur deguns, kur acis. Prasa saldējumu. Nez kā to ēdīs? Bet taurenis pa tolaiku ir prom.

Cēsu skolnieku grupa ar Vācijas sadraudzības pilsētas jauniešiem. Vāciešiem ir vāja humora izjūta un „Ceptie sikspārņi” izraisa tikai šausmas... Lietuvieši ierodas ap pulksten 19 un uztraucas, vai drīz „iezis būs ciet”, vai paspēs.

Vakars kluss un rāms. Čirkst sienāži. Grieze beigusi darbu, laikam vakariņo.